Kanabis medicīniskie pētījumi.

Tēma: Kanabis medicīniskie pētījumi. Pirmdiena Maijs 26, 2008 9:24 pm

Marihuāna

Auga nosaukums ir:

Cannabis sativa
Cannabis indica
Cannabidaceae

Indijas kaņepes ir viengadīgs augs, kas sasniedz 4-6 m augstumu. Tas ir sens kultūraugs Centrālajā un Rietumāzijā, Āfrikā, Austrālijā, Dienvidamerikā un Jaunzēlandē, kuru audzē sēklu un kaņepāju šķiedru iegūšanai. Cannabis sativa ir viens no vecākajiem kultivētajiem augiem. Cannabis šķiedras iegūst no auga stumbra, un tās ir pat līdz 10 cm diametrā. Kaņepju šķiedras ir garas, un tās izmanto tauvu, virvju izgatavošanai, kā arī paklāju aušanā. No sēklām iegūst eļļu, ko lieto industrijā. Rūpnieciskā Cannabis sativa izmantošana tiek plānota kā trešās pasaules valstu, kurās tā aug, iespēja ekonomikas attīstībai. Piemēram, Tasmānijā ir ieceres audzēt Cannabis sativa papīra ražošanai. Kaut arī papīra ražošanai derīgā kaņepju šķirne satur ļoti maz D¹ tetrahidrokannabinola (D¹ -THC), kas ir galvenā narkotiskā viela kaņepēs, tomēr šis projekts ir sastapies ar lokālo varas iestāžu pretestību. Interesanti atzīmēt, ka Cannabis sativa tika audzēta dažādām rūpnieciskām vajadzībām jau tūkstošiem gadu ilgi, bet tikai ap 1960-jiem sākās tās ievešana nelegālajā Rietumvalstu narkotiku tirgū. Tad arī sākās marihuānas negatīvo efektu reģistrācija un klīniskie pētījumi (1.).

Cannabis ir divmāju augs, kuram vīrišķie un sievišķie ziedi ir uz atsevišķiem augiem. Lapām ir vienšūnas matiņi ar platu pamatu un tievu galu. Platajā pamatā ir kalcija karbonāta cistveida ieslēgumi. Lapām un tieviem zariņiem ir arī dziedzermatiņi, kas sekretē gumijvielas, kuras ir bagātas ar kannabinoīdiem. Cannabis sativa nav tikai viena šķirne, bet gadiem ilgi kultivējot, ir izveidotas simtiem dažādu šķirņu. Abu dzimumu augi producē gumijvielas, bet sievišķie tomēr vairāk. Karstā un sausā klimatā no kaņepēm iztek tik daudz gumijvielu, ka augs izskatās pārklāts ar rasu. Gumijvielas satur grupu C 21 savienojumu, kurus sauc par kannabinoīdiem. No tiem D¹ -THC ir ar halucinogēnām īpašībām. Kopumā ir aprakstīti 60 kannabinoīdi, bet daži no tiem ir atrasti ļoti mazās koncentrācijās un nav pilnībā raksturoti. Tieši D¹-THC dēļ Indijas kaņepes interesē nelegālo narkotiku tirgus darboņus. Ir vairāki paņēmieni kā iegūst narkotiku jēlizejvielu. Viens no tiem ir, kad drogas savācējs uzvelk ādas kombinezonu un iet caur ziedošu sievišķo Cannabis augu plantāciju. Gumijvielas pielīp pie drēbēm, un vēlāk tās ar nazi nokasa. Otrs iegūšanas veids ir, kad nopļauj kaņepju ziedošās galotnes, un tās dauza pret betona sienu. Gumijvielas un dziedzerīšu pulveris pielīp pie sienas, un to pēc tam nokasa. Savāktie dziedzermatiņi veido brūnu masu ar īpatnēju smaku. Eiropā to sauc par hašišu, bet Indijā par churrus. Savāc arī pašas ziedošās augu galotnītes. Tās ir pazīstamas ASV un pie mums ar nosaukumu marihuāna, bet Indijā tās sauc - ganja, Ziemeļāfrikā - kief, Dienvid un Austrumāfrikā par dagga. D¹-THC saturs drogā ir ļoti dažāds. Tas ir atkarīgs no kaņepju šķirnes un uzglabāšanas ilguma. Drogu uzglabājot D¹-THC pārvēršas par kannabinolu. Labas kvalitātes hašišā ir 4-10 % D¹-THC, bet marihuānā 0.1-2.7 %. Marihuānu parasti lieto cigarešu veidā, bet hašišu smēķējot pīpi. Gatavo arī hašiša eļļu, kas ir ziedošu kaņepju galotnīšu eļļas ekstrakts un satur ap 30-40 % D¹-THC . Smēķējot cilvēks uzņem ap 20 % no drogā esošā D¹-THC. Lietojot per os iedarbība ir vājāka kā smēķējot. Daudzās valstīs marihuānas un hašiša lietošana ir aizliegta. Intoksikācijai ar marihuānu ir raksturīga laika un telpas sajūtu izmaiņa, pieaugošs jūtīgums pret skaņām un reizēm parādās halucinācijas. Sevišķi bīstama marihuānas smēķēšana ir personām, kam ir šizofrēnija (2.).

Marihuānas smēķēšana ir ļoti kaitīga cilvēkam. Novēro rīkles, mutes, mēles, elpošanas trakta un smadzeņu audzēju gados jauniem marihuānas smēķētājiem pat 19-38 gadu veciem. Cilvēkiem, kas smēķē tabaku un lieto daudz alkohola tāda tipa audzēji parādās 60 gadu vecumā. Marihuānā ir lielāks karcinogēna benzopirēna daudzums kā tabakā. Smēķēšana grūtniecības laikā ir bīstama auglim. Risks jaundzimušam bērnam saslimt ar leikēmiju pieaug 10 reizes. Marihuāna ir toksiska visām sugām un izsauc augļa attīstības traucējumus zivīm, putniem, grauzējiem, trušiem, suņiem un pērtiķiem. 1980-os gados tika publicēti dati par cilvēku jaundzimušo mazo svaru, uzvedības anomālijām un balss izmaiņām. 1987. Jamaikā zinātnieki, reģistrējot marihuānu smēķējošu māšu jaundzimušo bērnu raudāšanu, atklāja, ka šiem bērniem ir augstāka balss frekvence kā normāliem jaundzimušajiem. Pie tam visiem šiem bērniem bija mazāks galvas apkārtmērs kā normāliem jaundzimušajiem (3.).

Visiem marihuānas smēķētājiem pasliktinās atmiņa. Īstermiņa atmiņas pasliktināšanās turpinās pat 6 nedēļas pēc marihuānas cigaretes izsmēķēšanas. Tas ir tāpēc, ka D¹-THC saistās pie receptoriem hipokampā, smadzeņu struktūrā, kas saņem informāciju atmiņas konsolidācijas laikā un kodē telpiskos un laika stimulus un atbildes uz tiem. D¹-THC atmiņas pasliktināšanas ietekmi saista ar tā inhibējošo efektu arī uz acetilholīna apriti. Izmantojot pozitronu emisijas tomogrāfiju cilvēkiem noteica, ka D¹-THC ietekmē arī glukozes metabolismu smadzenēs uz vairākām stundām. Marihuānas smēķētājiem nedrīkstētu uzticēt apieties ar komplicētām mašīnām, lidmašīnām, vilcieniem, vadīt automašīnu, utt. Lai pierādītu marihuānas negatīvo ietekmi uz koncentrēšanās spēju un uzmanību, eksperimentos tika izmantotas kompjūterspēles, kurās eksperimenta dalībniekiem vajadzēja "lidot". Tie cilvēki, kas bija lietojuši marihuānu, vēl pēc 24 stundām nevarēja vadīt datorā lidmašīnu. Ir aprakstīts, ka 1983.g. Ņūdžersijā avarējošās lidmašīnas pilotam post mortem smadzeņu analīzēs tika atrasts D¹-THC, kas varēja būt avārijas cēlonis, jo pilots nevarēja nosēdināt lidmašīnu uz lidostas skrejceļa. 1987.g. vilciens līnijā Vašingtona Ņujorka avarēja, jo vilciena vadītājs nereaģēja uz sarkano signālu. Arī viņam atklāja D¹-THC zīmes asinīs un orgānos. 1985.g. ASV eksperti, analizējot 4000 satiksmes negadījumu, secināja, ka 12.8 % vainīgo, kas izraisīja automašīnu sadursmes, bija lietojuši marihuānu, 12.5 % alkoholu un 8.5 % - kokaīnu (3.).

D¹-THC metabolisms ir pētīts jau gadiem ilgi, un astoņdesmit tā galvenie metabolīti ir identificēti. 30 no tiem ir atrasti cilvēka organismā. Cilvēka urīnā, plazmā un izkārnījumos ir atrasta D¹-THC-7-karboksilskābe kā lielākā metabolītu frakcija. D¹-THC un citi kannabinoīdi metabolizējas aknās ar citohroma P-450 enzīmu sistēmu. D¹-THC metabolizējas ļoti lēni. Pus-eliminācijas laiks ir aprēķināts pēc D¹-THC-7-karboksilskābes parādīšanās urīnā, un tas ir 3 dienas. Izdalīšanās no organisma notiek 10 dienas pēc marihuānas cigaretes izsmēķēšanas. D¹-THC daudzums nanogramos uz g tauku ir atrasts pat 4 nedēļas pēc smēķēšanas. Ir aprēķināts, ka paiet viens mēnesis, kamēr THC vienreizējā deva pilnīgi eliminējas no organisma. D¹-THC uzkrājas aknās, plaušās, liesā un tauku šūnās. Mazāk par 1 % D¹-THC pēc smēķēšanas nonāk smadzenēs un testis (1.).

Tēma: Re: Kanabis medicīniskie pētījumi. Pirmdiena Maijs 26, 2008 9:24 pm

Cannabis ekstraktiem ir mutagēnas īpašības gan in vitro, gan in vivo testos. Ir pierādīts, ka D¹-THC traucē DNS un RNS sintēzi šūnu kultūrās, un in vivo eksperimentos ar grauzējiem inhibē imūnās reakcijas un rezistenci pret herpes simplex vīrusu.

18. gs. Cannabis lietoja kā pretsāpju līdzekli pie reimatisma, zobu sāpēm un citām situācijām. 15 mg un 20 mg devas D¹-THC orāli vēža slimniekiem samazināja sāpes. Arī pelēm un žurkām "karstās plates" testā novēroja D¹-THC pretsāpju darbību, injicējot to devās no 10 līdz 40 mg/kg intraperitoneāli.

Anglijā Cannabis lietošana tika aizgūta no Indijas. Indijā to lietoja ne tikai pret sāpēm, bet arī pret vemšanu. Izrādījās, ka D¹-THC ir ļoti efektīvs pretvemšanas līdzeklis, ko lietojot kopā ar audzēju apstarošanas terapiju un ķimioterapiju var novērst vemšanu kā blakus efektu šai terapijai. Jau 1970-os slimnieki pēc pretvēža ķimioterāpijas stāstīja, ka marihuānas smēķēšana pirms ķīmioterāpijas atvieglo viņu stāvokli, jo tad viņiem neesot vemšanas un nelabas dūšas. Klīniskie pētījumi liecināja, ka D¹-THC labāk iedarbojas uz jauniem pacientiem kā gados vecākiem, bet katrā ziņā efekts bija statistiski ticams. D¹-THC deva per os ir 15 mg, un dažiem pacientiem tā izsauc miegainību un sedāciju. 1986.g. ASV atļāva lietot medicīnā D¹-THC preparātu dronabinolu (komerciālais nosaukums ir marinols), lai novērstu pretvēža līdzekļu komplikācijas vēža slimniekiem un arī vemšanu AIDS slimniekiem. Sintētiskais kannabinoīds nabilone ASV un Šveicē ir pazīstams kā pretvemšanas un pret nelabu dūšu efektīvs līdzeklis.

Cannabis smēķēšana pavājina ķermeņa spēju uzturēt temperatūras homeostāzi, un marihuānas smēķētāji bieži žēlojas par aukstām ekstremitātēm. Eksperimentos gan tiešu statistiski ticamu temperatūru pazeminošu efektu D¹-THC uzrādīja tikai devā 300 mikrogrami/kg.

D¹-THC, tā sintētisko analogu un Cannabis gumijvielu pretkrampju darbība tika pārbaudīta kombinācijās ar pretepilepsijas līdzekļiem, un tika pierādīts, ka kanabinoīdiem ir antikonvulsantu īpašības. Šo darbību skaidro ar kannabinoīdu ietekmi uz smadzeņu monoamīnu un gamma-aminosviestskābes mediētajiem procesiem.

Orālā kannabinoīdu lietošana mazās devās izsauc nomierinošu efektu pretēji tam, ka lielākas devas uzrāda psihostimulējošu iedarbību. 10 mg D¹-THC cilvēkiem izsauca nemieru, uzbudinājumu, paniku, bet dzīvnieku eksperimentos iegūtie dati bija pretrunīgi. Tika reģistrēta kannabinoīdu gan nomierinoša, gan uzbudinoša iedarbība, tāpēc nevar pilnīgi droši noteikt devu - efekta sakarību.

Hipotenzīva iedarbība un tahikardija arī ir reģistrētas kā marihuānas lietošanas sekas cilvēkiem. Tomēr ir citas ķīmisko vielu klases, kas ir perspektīvākas šāda iedarbības tipa jaunu zāļu vielu radīšanai, tāpēc kannabinoīdi šajā aspektā netiek vērtēti kā vērtīgas kandidātvielas jaunu D¹-THC analogu radīšanai.

1971. g. atklāja, ka D¹-THC varētu būt ārstniecisks līdzeklis pret glaukomu. Tas darbojas ilgāk par pazīstamajiem antiglaukomas līdzekļiem (pilokarpīns), bet citu blakus efektu dēļ D¹-THC netika atzīts kā ārstēšanas līdzeklis, un turpinās tā sintētisko analogu meklējumi. Šo D¹-THC iedarbību 1971.g. atklāja pilnīgi nejauši. Tika atrasts, ka marihuānas smēķētājiem jau pēc 30-40 min ir samazināts acu intraokulārais spiediens. Tomēr šis efekts tika novērots tikai tad, ja marihuānu smēķēja pirmo reizi. Hroniskiem lietotājiem tāda efekta nebija.

D¹-THC izraisa bronhodilatāciju, tāpēc tika pētīta iespēja ar D¹-THC ārstēt bronhiālo astmu. Tomēr pētot rūpīgi sagatavotā eksperimentā ar dubulto placebo metodi, tikai trijiem no pieciem pacientiem novēroja brohodilatējošu ietekmi. Līdz ar to D¹-THC lietošanai pie bronhiālās astmas trūkst statistiski pārliecinoša pamatojuma.

1988. gadā atklāja kannabinoīdu receptoru smadzenēs, un pēc 2 gadiem šo receptoru klonēja. Smadzeņu kannabinoīdu receptoru CB1 klonēja 1990. g., un tas bija tik liels zinātnisks atklājums, ka par to rakstīja žurnālā Nature (4.). Šis receptors pieder ar Gi-proteīnu saistīto 7 transmembrānu fragmentu receptoru klasei, un tā stimulācija inhibē cAMP produkciju un N-tipa kalcija kanālu atvēršanos. CB1 ir atrasts gandrīz visās smadzeņu struktūrās, bet augstākā koncentrācija ir substantia nigra, pars reticulata, globus pallidus, hippocampus un cerebellum.1992. g. atrada arī endogēno ligandu, kas saistās pie šī receptora. To nosauca par anandamīnu (5.). Anandamīnu izolēja no cūku smadzenēm. Ķīmiski tas ir arahidonskābes etanolamīds. Anandamīnu nosauca pēc Sanskrita vārda "svētlaime". Kaut arī ķīmiski anandamīns un D¹-THC ļoti atšķiras, farmakoloģiskā ziņā tie ir ļoti līdzīgi. Anandamīna struktūru noteica ar masspektrometriju un kodolmagnētiskās rezonanses spektroskopiju, un pierādīja, ka ķīmiskā formula ir pareiza ar sintēzi un atkārtotiem farmakoloģiskiem pētījumiem salīdzinājumā ar izolēto materiālu. Rezultāti bija identiski. Šodien pazīst vairākus endogēnos ligandus, kas tika izdalīti no cūku smadzenēm, bet viela ar kodu SR-141716A ir pirmais selektīvais sintētiskais smadzeņu kannabinoīda receptora antagonists, kuru izmanto receptora fizioloģisko funkciju noskaidrošanā zinātniski pētnieciskajās laboratorijās, bet ne medicīnā. Eksperimentos ar dzīvniekiem ir pierādīts, ka anandamīns uzrāda pretsāpju darbību , samazina kustību aktivitāti pelēm un pat izraisa katalepsiju.

Vēlākos gados tika atklāti kannabinoīdu receptors arī perifērijā - testis (6.) un imūnajā sistēmā. To nosauca par CB2. CB2 tika atrasts uz liesas makrofāgu/monocītu populācijas. Arī šis receptors ir klonēts, un tam ir 44 % līdzība ar smadzeņu receptoru (7.). Perifērais kannabinoīdu receptors ir iesaistīts imunosupresīvajās un pretiekaisuma reakcijās un domājams, ka tā stimulācija nav saistīta ar halucinogēno kannabinoīdu efektu. Kannabinoīdu receptori pieder pie ar G-proteīnu saistīto receptoru ģimenei. Kā radioligandus šo receptoru pētījumos izmanto sintētiskos ligandus CP-55940 un Win-55212-2. Perifērajam kannabinoīdu receptoram endogēnais ligands nav zināms. Tas varētu būt tas pats anandamīns, kas arī saistās pie šī receptora, bet ar 30 reizes zemāku afinitāti, tāpēc zinātnieki domā, ka tomēr ir cits endogēnais ligands ar labāku afinitāti. Kannabinoīdiem ir pierādītas antipirētiskas un pretiekaisuma īpašības. Piemēram, pretiekaisuma testā D¹-THC orāla ievadīšana samazināja žurkām karragēna izsaukto pēdas piepampumu, un efekts bija 20 reizes spēcīgāks par aspirīnu un divreiz par hidrokortizonu. Perifērā kannabinoīdu darbība ir kompleksa, un iespējams tā ir izskaidrojama ar kannabinoīdu ietekmi uz vairāku ar šūnu membrānu asociēto enzīmu aktivitāti.

Cannabis medicīniskā lietošana bija aprakstīta Ķīnā jau pirms 2000 gadiem. No tā laika augs ir gan lietots medicīnā, gan aizliegts (8.). Tomēr tā pētījumi nav pārtraukti. Tieši otrādi tie ir aktualizējušies sakarā ar narkotiku lietotāju skaita pieaugumu.

1854.g. ASV aprakstīja summārās kannabinoīdu īpašības kā unikālas., jo, neskatoties uz to, ka augam ir spēcīgas narkotiskas , toksiskas un halucinogēnas īpašības, tas ir ticis gadsimtiem ilgi lietots medicīnā visās valstīs, kurās kaņepes kultivē. Eiropā 1842.g. Īrijā Cannabis lietoja ķirurģijā kā pretsāpju līdzekli, bet 1932.g. Cannabis izņēma no Britu farmakopejas un 1942.g. arī no ASV farmakopejas. 1950.g. Merck Index astotajā izdevumā arī vairs nebija Cannabis apraksta. Indijas farmakopejā Cannabis bija atļauts lietot medicīnā līdz 1966.g.

Literatūra
1. Samuelsson G. Drugs of natural origin. 1999. Swedish Pharmaceutical Press, Stockholm, Sweden.
2. Iversen L.L. Medical uses of marijuana? Nature, 1993;365; 12-13.
3. Nahas G., Latour C. The human toxicity of marijuana. Med. J. Australia, 1992; 156; 495-497.
4. Matsuda L.A., Stephen J.L., Michael J., Young C., Bonner T.I. Structure of a cannabinoid receptor and functional expression of the cloned cDNA. Nature; 1990; 346; 561-564.
5. Kulkarni S.K., Ninan I., George B. Anandamide: an endogenous cannabinoid. Drugs of Today, 1996;32; 275-285.
6. Gerard C.M., Mollereau C., Vassart G., Parmenterier M. Molecular cloning of a human cannabinoid receptor which is also expressed in testis. Biochem J., 1991; 279;129-134.
7. Munro K.L, Muna S.K. Molecular characterization of peripheral receptor for cannabinoids. Nature, 1993; 365; 61-65.
8. Formukong E.A., Evans A.T., Evans F. J. The medicinal uses of cannabis and its constituents. Phytotherapy, 1989;3; 219-231.

(c)Rīgas Atkarības profilakses centrs

Tēma: Re: Kanabis medicīniskie pētījumi. Pirmdiena Maijs 26, 2008 9:47 pm

daži interesanti un nedzirdēti un noderīgi fakti, bet ļoti daudz visādas muļķības :)

Tēma: Re: Kanabis medicīniskie pētījumi. Pirmdiena Maijs 26, 2008 10:33 pm

Jāsāk sevis izzināšana lai var iet pie ģimenes ārsta un prasīt kādu interesantu preparātiņu. Pieļauju ka daudzi var atrast kādu "normālu" simptomu, kura ārstēšana prasa tieši kanabis saturošu preparātu.
Kurš kļūs par pirmo LV kuram parakstīja? Somijā kur likumi esot bargāki attiecība pret narkotiku lietošanu, tas vienam izdevās.